Lielākā un izteiksmīgākā šī stāsta par augustā notikušu ceļojumu uz Uzbekistānu daļa tapa augustā, bet dažādu ar stāstu nesaistītu iemeslu dēļ tas netika pabeigts un publicēts. Šodien ir 31.decembris un es negribu gaidīt Jauno Gadu, lai apņemtos izdarīt to, ko jau sen vajadzēja izdarīt. Jau tagad, pabeidzot šo stāstu, saprotu, ka liela daļa emociju un atmiņu ir pazaudēta, un nevaru visu aprkastīt pienācīgā krāšņumā, kā arī, līdz 00:00 vairs nav pietiekoši daudz laika. Tomēr, labāk šī liecība, nekā tās trūkums vispār. Ņemot vērā, ka nekur internetā neatradu apstiprinājumus (un tātad arī jebkādas liecības) dažiem no faktiem, kurus mēs piedzīvojām (oficiālais un neoficiālais valūtas kurss, degvielas deficīts utt.), uzskatu šo par pienākumu pat ne savā priekšā, bet to Uzbekistānas iedzīvotāju priekšā, kas vēlētos, lai pasaule zin, kā viņi patiešām dzīvo. Vai, pareizāk būtu teikt, eksistē, jo par pilnvērtīgu dzīvi to nosaukt varētu tikai kādas no vismazāk attīstītajām Āfrikas valstīm iedzīvotājs. Šo stāstu es veltu @ferifax, kurš pirms nedēļas man kārtīgi izskaloja smadzenes par to, ka blogā jāraksta par kaut ko, kas varētu citus interesēt. Paldies, Jāni, par motivācijas devu. Šo veltu arī Armandam, kurš ir lielisks ceļojumu biedrs. Paldies, ka Tev pietiek pacietības mani izturēt.
1. Sākums: parkā uz soliņa
Nakts uz sestdienu, aptuveni 1:40. Izejam pretī arī naktī siltajam Taškentam gaisam un saucieniem „Brat, taksi!”, „Taksi ne nado?”. Uzbekistānā krieviski uzrunāt kādu, arī pilnīgu svešinieku, par Brat* (brālis – krievu valodā), ir vietējiem pierasta lieta. Starp lidojumu no Rīgas un iekšzemes lidojumu uz Urgench ar Uzbekistan Hava Yollari (Uzbekistan Airways) 5 stundas – lidojums ir 7 no rīta. Laika par maz, lai brauktu uz pilsētu un meklētu viesnīcu. Diemžel vietējo lidojumu lidostu, kas atrodas turpat blakus starptautiskajai, ver vaļā tikai 2 stundas pirms pirmā reisa, kas tieši arī ir mūsējais, tātad 5 no rīta. Tāpēc 3 stundas jāpavada burtiski – parkā uz soliņa.
Atlidojot nav iespējams arī palikt gaidīt starptautiskajā lidostā, tajā laiž iekšā tikai tos, kas spēj uzrādīt biļeti uz kādu no tuvākajiem lidojumiem. No sākuma ir nedaudz baisi – nepazīstama pilsēta, nakts, tumšs parks.. Tad pamanām, ka ar Rīgas reisu atlidojusī tūristu grupa ~30 cilvēku sastāvā dodas garām parkam zosu gājienā uz vietējo lidostu un ar somām noguļās tās durvju tuvumā. Tātad neesam vienīgie – šī doma mierina. Parkam cauri kursē miliču brigādes, kas mūs un līdzīgos ignorē. Droši vien pierasta aina.
Kaut kādā mirklī dabiskās vajadzības liek sevi manīt. Saprotams, ka darīt to parkā nav variants – pieķert huļigānu līdz šim ignoranci izrādījušie un kaut kur visu laiku tuvumā esošie miliči būtu gatavi ar lielāko prieku. Redzu kafejnīcu. Viesmīle saka „Tualet tam” – un norāda uz vietējās lidostas stūri. Enerģiskā un jau nedaudz vajadzību koriģētā solī šķērsoju 300 metru laukumu lidostas priekšā. WC, protams, ir maksas. Mans lūgums pieņemt samaksas vietā 1 USD (pēc kursa, aptuveni 4x vairāk par oficiālo maksu) tantiņu nesatricina – samainiet naudu, saka viņa, un norāda kafejnīcas virzienā, no kurienes nācu.
Bez piepūles izdodas vienoties par 20 USD maiņu, tiesa neoficiālā kursa 1 USD = 2200 SUM vietā, ņemot vērā apstākļus, viesmīle piemēro man kursu 1 USD = 2000 SUM. „Nu pomeiņaite hotj 50..” lūdzas viņa, jo viegla peļņa 200 sumi (2200 – 2000) uz katru dolāru priekš viņas būtu ļoti labs darījums. Ar manu 20 USD banknoti viņa pazūd no ārienes pritonam līdzīgās kafejnīcas dzīlēs un nerādās vismaz 5 minūtes. Ņemot vērā visus apstākļus, priekš manis tās pārvēršas vismaz 20 minūtēs un pa to laiku paspēju apdomāt dažādus iemeslus, kāpēc viņa varētu vairs vispār neparādīties. Tomēr, viss ir kārtībā un viņa iznāk ar vietējo naudu. Par 20 dolāriem es saņemu 40’000 sumu 500 sumu banknotēs, efektīvī pārvēršot patīkamo vienu 20 dolāru naudaszīmi 80 XXL izmēra burzītās un netīrās vietējās naudas zīmēs. Iedomājaties 2 jaunu pieclatnieku paciņu pa 100 gabaliem biezumu. Es rokās turēju kaut ko līdzīgu, tikai lielāku izmēru.
Dodos atpakaļ uz tualeti un apmaiņā pret 500 sumiem saņemu metro tipa žetonu, kurš arī jāiemet metro tipa vārtos. Pirmo reizi mūžā redzēju ieeju tualetē, kas ir viens pret vienu ar metro ieeju. Kā līdz kaut kam tādam vispār var aizdomāties? Droši vien kāds racionalizators izprātoja, ka tādējādi var gan ietaupīt uz biļešu druku, gan izvairīties, ka kasieris paņem naudu, bet biļeti neizsniedz. Nu ko lai saka, laikam ģeniāli..
2. Valūtas kurss
Valūtas kurss ir atsevišķa stāsta vērts. No tām vairāk kā 50 valstīm (60 uz šī ieraksta publicēšanas brīdi), kurās esmu bijis, Uzbekistāna ir vienīgā, kurā valūtu kursi ir divi – oficiālais un neoficiālais, pie kam viens no otra atšķiras par „nieka” aptuveni 25%. Oficiālais ir ap 1600 sumiem (UZS) par dolāru (citas valūtas nav tādā cieņā, lai gan lielajos tirgos dzirdējām visur esošu valūtas spekulantu saucienus, ka labprāt maina arī rubļus un eiro), neoficiālais 2200. Oficiālo kursu ziņkārības pēc var izrēķināt pēc Latvijas Bankas (www.bank.lv) pieejamiem vēsturiskajiem valūtu kursiem. Tā, paņemot 17.08.2010. kursu, kad 1 USD = 0.549 LVL un 100 UZS = 0.0341, oficiālais kurss sanāk ~1600 sumi par dolāru. Par oficiālo kursu, ja kāds vēlas, var samainīt bankā. Par neoficiālo maina gandrīz uz katra stūra. Jebkurš daudz maz liels tirgus kalpo par valūtas maiņas paradīzi. Pie kam nav tā, ka tas tiek darīts pavisam atklāti. Vienreiz, manis iedotu 50 $ banknoti apsveidīgais čalītis uzreiz nodeva tantukam, kas izskatījās, ka izpilda tikai divas funkcijas - tirgo semečkas un.. savāc spekulatīvos darījumos iegūtu valūtu, lai miliču reida gadījumā to nekonfiscētu. Vēl jāatzīmē, ka ar dolāriem var brīvi norēķināties ar taksistiem, viņi tos pat pieņem labprātāk, tiesa gan, pielietojot savu kursu, kas, atkarībā no viņu garstāvokļa un 100 citiem dažādiem faktoriem, svārstās starp apaļiem skaitļiem 2000-2100-2200.
3. Degviela – benzīns un gāze
Šis priekš manis bija pats lielākais pārsteigums visa ceļojuma laikā. Uzbekistānā šobrīd ir degvielas deficīts. Ko tas nozīmē? Attālākajās pilsētās (no Taškentas) – Urgench, Buhara un Samaarkand degvielu benzīntankos ieved pāris reizes nedēļā (!!!). Mašīnas visu šo laiku – 2-3 dienas – stāv rindā. Burtiski, stāv, nekustās, jo benzīntanks ir ciet.
Tad, kad degvielu atved, to iztirgo pāris stundu laikā, katram izsniedzot vienas reizes limitu – desmit (!!!) litrus. Tāpēc veidojas situācija, kad benzīna oficiālā cena benzīntankā ir 1200 sumi (0,54 $), bet spekulatīvā, par kuru benzīnu var nopirkt, cik vien vēlies no spekulantiem, ir 3000 sumi (1,36 $) jeb precīzi 2.5 reizes dārgāka. Lieki piebilst, ka pie vidējās algas 100-150$, tas ir, ja tev vispār ir darbs, par šo cenu benzīnu pērk tikai tie, kuriem tas ir absolūti nepieciešams. Vai kuriem papildus algai ir citi ieņēmumi avoti :-)
Uzbekistānai pašai savas naftas nav. Tāpēc degvielas deficītu, visticamāk, rada kaimiņu-sirdsdraugu piedāvātās degvielas tirgus cenas. Ņemot vērā iedzīvotāju nabadzību, par tirgus cenām degvielu tirgot Uzbekistānā nebūtu prāta darbs.
Toties Uzbekistānai ir gāze. Ja domājat, ka pietiek aprīkot mašīnu ar gāzes iekārtu un visas problēmas būs atrisinātas, tad maldāties. Jā, gāzi dabūt ir vienkāršāk, bet arī to uzpildes stacijās ieved pāris reizes nedēļā – un iztirgo.
Kāds taksists mums skaidroja, ka Uzbekistāna arī pati var iegūt benzīnu, ražojot to no kondensāta, kas rodas gāzes apstrādes procesā. Nav ne jausmas, cik daudz viņi tā var iegūt un cik tas ir tehnoloģiski sarežģīti (vai viegli), bet skaidrs, ka tā ir niecīga daļa pret pieprasījumu.
Dažiem autobusiem redzējām gāzes iekārtas, kas novietotas uz jumta. Izskatās pēc 3 sarkanām torpēdām. Kā tās neuzsprāgst, stāvot saulē, nezinu. Taksists teica, ka dažreiz jau sprāgstot, bet tas neesot bieži. Interesanti, kā viņš zin, cik tieši „bieži” vai „reti” tas notiek, ja jebkādas publiskas ziņas..
4. Ziņas
Jebkādas publiskas ziņas ir valsts monopols un tiek pakļautas nežēlīgākai cenzūrai. Visiem taksistiem (ņemot vērā niecīgās cenas par pārvietošanos 1-2 dolāru apmērā pilsētas ietvaros no gandrīz jebkuras vietas uz jebkuru citu, šo taksistu bija daudz) uzdevu standarta atvērtā tipa jautājumus „Kā ir ar degvielu?”, „Ko saka ziņās?” Atbilde parasti bija tāda, ka ziņās neko nesaka. Taksisti ir piesardzīgi, viņi labi apzinās, ka jebkurš vaicātājs var būt drošības dienestu spiegs un, nepareizi atbildot uz jautājumu, var iedzīvoties lielās, ļoti lielās nepatikšanās. Tāpēc parasti uz jautājumu „А что говорят по новостям?” atbilde bija «Через месяц день Независимости, о нем и говорят...» Tātad ziņās viss ir labi, balti un pūkaini. Slikto ziņu Uzbekistānā nav.
5. Melones
Melones, o melones... Ja Uzbekistānas melones varētu oriģinālā veidā dabūt uz Latviju, bez tām ķimikālijām, ko parasti procesā uzšpricē virsū, lai tās saglabātu savu vismaz izskatu... tas būtu lieliski. Melones Uzbekistānā tiešām ir vārdos neaprakstāmi garšgīgas. Tieši tur uzzināju, ka melonēm ir tik daudz dažādu šķirņu. Uz Latviju tiek tikai tās mazās dzeltenās, kas ir, acīmredzot, vislabāk piemērotas ķīmiskai apstrādei ilgākai saglabāšanai. Uzbekistānā nogaršojām dažādu (nav iespējams atcerēties) šķirņu melones un visas bija priekš mums latviešiem, meloņu plebejiem, pasakaini garšīgas. Melones tirgo gar šoseju daudzās vietās. To cena priekš mums likās simboliska. Par 2 attēlā redzamajām lielajām torpēdas formas melonēm mēs samaksājām ~50 santīmus.
6. Plovs, šašliks un manti
Mēs esam pieraduši pie cita plova - tāda, kur parasti gaļa un rīsi jau ir pagatavoti kopā. Uzbekistānā plovu ēdām 4 reizes un katru reizi rīsi un gaļa tika gatavoti atsevišķi (spriežot pēc pasniegšanas un arī vietējo paskaidrojumiem). Gaļa - burtiski 2 ne pārāk lieli gabaliņi - tiek uzlikta pa virsu rīsiem.
Daļa uzbeku virtuves ēdienu, tajā skaitā šašliks, tiek pagatavoti īpašā krāsnī, kuras nosaukums ir tandirs. Tandirs izskatās tā (zemāk) un Uzbekistānā jūs tos redzēsiet nu gandrīz uz katra stūra.
Uzbeku virtuve man ļoti patika. Jāatzīmē, ka tradicionāli ēdienos pārsvarā lieto jēra gaļu.
Rīgā uzbeku virtuvi ļoti garšīgi pasniedz restorānā Uzbekistāna uz Bruņinieku ielas, starp Barona un Tērbatas. Iesaku.
7. Vietējais lidojums
Pirmajā sadaļā aprakstīts ilgais gaidīšans laiks uz vietējo lidojumu. Tas bija pats par sevi īpašs piedzīvojums. Iedomājaties lidmašīnu, kurā smird pēc avio degvielas. Tiešām neesmu skaitījis savus lidojumus, bet nu no 60 valstu vizītēm to ir bijis ļoti daudz, pāris simtu vienozīmīgi. Nevienā no tajām es neesmu sajutis degvielas smaku. TU-154, kas mūs eskortēja no Taškentas uz Urgenču, tā bija neatvairāma. Papildus smakai ”sagadījās” tā, ka mums abiem blakus apsēdās milicis. Ne jau pēc pārliecības vai vai kā. Tas bija ments visā apģērbā un pie sāniem piespraustu kaujas ieroci. ASV ir Ari Marshalls, kas ir vienīgie, kuriem atļauts lidojuma laikā lidmašīnā atrasties ar ieroci. Kā ir ar šiem noteikumiem Uzbekistānā – nezinu. Bet ments ar ieroci, kas apsēdās (veiksme bija manā pusē) blakus Armandam un visu stundu viņam uzdeva jautājumus – tā bija neatņemama ceļojuma sastāvdaļa. Neizgulējies naktī, es uz to stundu „atlūzu”. Tikmēr Armands bija spiests atbildēt uz visādiem „nevainīgiem” jautājumiem, ko respektablais džentelmenis viņam uzdeva. Pa stundu var izparšņāt gana daudz... Acīmredzot ar Armanda atbidēm viņš bija apmierināts, jo izkāpjot Urgenčā vismaz acīmredzami mums neviens nesekoja un turpmāk vairs ar stulbiem jautājumiem neuzbāzās.
8. Mašīnas
Ārzemju mašīnas Uzbekistānā ir tikai Daewoo un Chevrolet. Pratinot vietējos, izdevās uzzināt, ka Uzbekistānā agrāk ir bijusi Daewoo rūpnīca (milzīgais skaits Daewoo markas automobīļu izskaidrots!!) un tagad ir Chevrolet rūpnīca. Uz jautājumu, kas tad notika ar Daewoo rūpnīcu, sakarīgu atbildi tā arī neizdevās gūt, bet tika paskaidrots, ka tā ir aizvērta ciet. Oh well, neizdevās vienoties.
9. Muitas posteņi
Starp dažādiem valsts rajoniem ir pilnīgi reāli muitas kontrolposteņi. Kamēr mēs, eiropieši, priecājamies par muitas atcelšanas starp visām Eiropas vairākām valstīm, Uzbekistānā pat vienas valsts ietvaros starp dažādiem rajoniem ir jāapstājas uz dažādiem posteņiem un jāsaskaņo papīrus.
10. Menti
Attālākajos no Taškentas rajonos daudzos mentu kontrolposteņos ir pieņemts mentiem „spiest roku”. Realitātē tas nozīmē to, gandrīz katrs kontrolposteņa šķērsotājs šajā rokas spiedienā ieliek 200 sumu (1/11 no dolāra) naudas zīmi un tālāk viņa ceļš turpinās bez liekām pārbaudēm. Nezinu – mums nekad nebija trāpījies taksists, kas šo vienkāršo rituālu neizpildītu, tāpēc nezinu, kas notiek, ja menta roka netiek „paspiesta”.
11. Zivis
Uzbekistānai cauri tek Amu-darja un Sir-darja. Ceļš no attālākiem valsts rajoniem uz tās sirdi ved caur vietām, kur tek upe. Pie-upes vietās ir iespējams vienoties par svaigu zivju uzcepšanu. Tā, piemēram, sams maksā 6 USD kilogramā ar uzcepšanu.
12. Alkohols
Vienīgais garšīgais alkohols, ko var dabūt Uzbekistānā, ir šņabis. Tā tur ir daudz un ļoti dažādu šķirņu, kuru nosaukumi acīmredzot tapuši dzēriena degustācijas laikā. Jebkādi mēģinājumi sameklēt viskiju cieta neveiksmi. Brūnos dzērienus var dabūt, bet tie ir „konjaki”, kuru garša atstāj vēlēties labāku. Šņabis puslitrā maksā, sākot no 0.80 Ls. Pievēršat uzmanību, ka alkohola veikalā pārdevējs ir 10-12 gadus vecs zēns.
13. Viena no pasaules garākajām trolejbusa līnijām...
..savieno Urgenčas lidostu un vēsturisko pilsētu Khivu. Tās garums ir ap 30km, brauciena ilgums 2 stundas. Pie āra temperatūras ap 40 grādiem un iekšā noteikti virs 40, mēs izvēlējāmies taksi. Takšos gan kondicionieris arī ir retums un pat, ja tas ir, par tā ieslēgšanu vadītājs pieprasa piemaksu, jo tas tērē papildus degvielu, kura, pareizi, ir deficīts. Rūdījāmies.Jāpiebilst, ka visi trolejbusi izskatās savu sen nokalpojuši un vadi vietām stipri nokarājušies, radot iespaidu, ka te trolejbuss neiet jau vairākus gadus. Khivā pie mūsu viesnīcas vakarā pamanījām vairākus, kā mēs domājām, šķietami pamestus trolejbusus, lai no rīta secinātu, ka tie visi ir pazuduši.
14. Maksājumu kartes
Dažās vietās redzējām paziņojumus, ka ir iespējams norēķināties ar karti. Dažviet redzējām pat bankomātus, bet šķiet, ka tādi bija tikai Taškentā. Tūristiem maksāt ar karti ir ārkārtīgi, bet precīzāk - par 25%, neizdevīgi, jo kartē valūtas konvertācijai tiks pielietots oficālais kurss.
15. Ceļi
Jo tālāk no Taškentas, jo ceļi ir sliktāki. Vietām ceļu var droši saukt par bezceļu. Ceļš, kas ir izputināts ar tuksneša smiltīm, arī nav neparasta aina. Tur mašīnas laiž viena otru tāpat, kā mēs tagad uz šaurajām sniegotajām Rīgas ielām.
16. Ļepjoškas
Es nezinu, kā pareizi tās sauc. Mēs to sauktu par maizi, kaut ko starp parasto kukuli un bulciņu, bet reāli latviešu valodā tam nav precīza apzīmējuma, jo mums tādu ļepošku nav. Ļepoškas tirgo masu tranzīta vietās (tirgi, dažādas auto, takšu un maršruta taksometru stacijas) un tās pērk un ēd burtiski visi un lielos daudzumos. Tā ir viennozīmīgi neatņemama, mums līdz galam noteikti nesaprotama, uzbeku kultūras sastāvdaļa.
16. Vīzas
Ieceļošanai Uzbekistānā Latvijas pilsoņiem nepieciešamas vīzas. Tās iespējams nokārtot pašiem Uzbekistānas vēstniecībā un šajā gadījumā pārmakāt tūrisma aģentūrām nav nepieciešams, jo procedūra ir vienkārša. Mums vīzas izmaksāja ap 35 Ls.
Nobeiguma piezīmes
Uz Uzbekistānu noteikti ir jābrauc. Savdabīga eksotika valsts pārvaldes ziņā, neaprakstāmi krāšņa arhitektūra samērā viegli sasniedzamajās Khivā, Buharā un Samaarkandā, kas atrodas uz viena ceļa, zemas cenas, fantastiski garšīga virtuve, melones, interesanti cilvēki, tuksneši ar +50 un daudz kas cits.
Vairāk bildes no brauciena var apskatīties šeit.
Paldies par lasīšanu.
