Interesanti, ka šodien ir pagājuši precīzi 3 mēneši, kopš pēdējā bloga ieraksta. Šī ir bijusi garākā līdz šim pauze un... un es jūtu, cik patīkami atkal just sevī apskaužamo rakstnieka talantu!.. :-)Ok, pie lietas. Atbildot uz daudzu uzdoto jautājumu "Kāpēc tu blogā neko neraksti?" atbildu "tāpēc, ka tas nelikās pietiekoši svarīgi".
Pirmais pēcpauzes ieraksts - par šodienas pusdienām jeb, precīzāk, par to, kā lieliski spēj pastāvēt iestādes ar sūdīgu apkalpošanas līmeni pašā Rīgas sirdī (lasot šo vārdu, iedomājaties mani ironiski smaidām)... .. OK, pietiek fantazēt, šis arī būs bijis patīkāmākais lasīšanas moments un domāju, ka visi bijāt to pelnījuši pēc 3 mēnešu gaidīšanas :-D
Tātad, koncentrējos un sāku vēlreiz - pusdienojām ar AG Malibu Kaļķu ielā. Pie ieejas visus garāmgājējus uzlūko (jā, tikai uzlūko) meitene, kas stāv pie stenda ar ēdienkarti. Uz jautājumu, "Kas ir dienas piedāvājumā?" Laura nekautrējoties atbild "Es nezinu!" (te jāuzsver, ka viņas pienākumi, kā vēlāk novērojām, aprobežojas tikai ar viesu sagaidīšanu un atbildēšanu uz jautājumiem par ēdienkarti - viņa neko citu nedara). Piedāvājam viņai kaut kā iziet no situācijas - "Pavaicājat kolēģiem". Aiziet-pavaicā-atnāk. Atbilde jau skan krieviski (acīmredzot stresa brīdī pāriet uz dzimto) "Суп и куриное филе с картошкой". -"Kāda zupa?" -"Nezinu!" - "Kā jūs varat nezināt, jūs taču stāvat pie ēdienkartes?" -[viņa, norādot uz bruģi, uz kura stāv] "Es strādāju šeit, nevis tur!" [norādot uz telpas iekšpusi] :-))) Saprotot, ka tālāk mocīt meitenei būtu necilvēcīgi un bezjēdzīgi, ejam iekšā. Atnāk viesmīlis, pieņem pasūtījumu. Pusdienu piedāvājuma cenā ietilpst arī tēja vai kafija. "Jums tēju vai kafiju?" -"Man vienkārši ūdeni, vai tas būs iespējams?" -"Nū... es paskatīšos...." -"...??! nu ja nebūs, tad nesiet tēju" [ūdens vietā tomēr tiek atnesta tēja, beramā, un pat ar cukuru :-) Tā kā ir skaidrs, ka tējai nevar būt zemākas izmaksas par ūdeni, tad tas ir vienkārši viesmīļa elementārs tupums - ūdens nav "tēja vai kafija", to nevar izsist kases sistēmā utt. Murgs..]
Uz jautājumi "Kādi jums ir ali?" viesmīlis iesaka kaut kādu īpašu no Baltkrievijas. AG pasūta. Alus izrādās silts un, kā tas parasti ir, ieliets aptuveni 10% zem tilpuma atzīmes.
-"Kāpēc silts?" (par tilpumu pieminēt pat nav vērts, jo Vecrīgā tas ir nerakstīts apkalpošanas standarts)
-"Mēs tikai no rīta ielikām ledusskapī", melo viesmīlis Arnis, jo ir jau pēcpusdiena un pa vairākām stundām ledusskapī alus paspētu atdzist. (Atgādināšu, ka viņš bija tas, kas ieteica paņemt tieši šo konkrēto alu).
Nu un pēdējais piliens - paprasu atnest atsevišķus rēķinus "Vai varat sarēķināt atsevišķi?" "Jā, protams", atkal, kā izrādās pēc 10 (!) minūtēm, melo (!!) Arnis, jo atnes 1 čeku.
"Kāpēc nav atsevišķi?"
"Jūs mani nebrīdinājāt pirms pasūtījuma izdarīšanas"
"..."
Nē, es neesmu no Mēness un nē, mani nepārsteidz, ka apkārt ir pilns ar vietām, kur apkalpošanas kvalitāte ir vienkārši sūdīga. Mani pārsteidz tas, ka šīs vietas spēj izdzīvot, un mani pārsteidz tas, ka ir tik maz vietu ar labu servisu, tādu, kur gribas atgriezties, kuras gribas ieteikt draugiem.
Oh well, just another day for you and me in paradise.
0 comments:
Ierakstīt komentāru